Dzeguzes Eiropā ir ciemiņi no tropiskās Āfrikas. Tās ierodas starp aprīļa vidu un maija sākumu, un tad laukos atskan to labi pazīstamais sauciens “ku–kū”. Tomēr ieraudzīt dzeguzes ir grūti.
Dzeguzēm ir īpaša, no citiem putniem atšķirīga ģimenes dzīve. Tā vietā, lai pašas būvētu savu ligzdu, tās izmanto citu putnu, piemēram, peļkājītes un pļavu čipstes ligzdas. Kad dzeguzes mātīte atrod piemērotu lizgdu un tās īstie saimnieki neskatās, tā izmet vienu olu un tās vietā iedēj savējo.
Jaunā dzeguze izšķiļas jau pēc 12 dienām un ātri izgrūž pārējās olas vai mazuļus no ligzdas. Pēc 19 dienām tā pamet ligzdu, bet audžuvecāki turpina to barot vēl nākamās divas nedēļas, un šajā laikā dzeguzēns izaug daudz lielāks par tiem. Jaunās dzeguzes nekad neierauga savus īstos vecākus.
Mums nav daudz zināms par dzegužu migrācijas ceļiem. Iespējams, tās ceļo caur Eiropas centrālo daļu uz Itālijas dienvidiem, kur uzbarojas pirms Āfrikas šķērsošanas. Daži zinātnieki uzskata, ka tās lido pār Vidusjūru un Sahāras tuksnesi vienā paņēmienā, veicot vairāk nekā 3000 kilomteru attālumu.
Viena apgredzenota dzeguze tikusi noķerta Āfrikā, Kamerūnā, bet zināms, ka daudzas ceļo tālāk uz dienvidiem. Āfrikā dzeguzes nekad nekūko, iespējams, tāpēc tās netiek pamanītas.
